Metodiskās dienas Rīgas skolotājiem 2011

Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskais centrs (RIIMC) šī pavasara metodisko dienu nodarbību sesijā bija izvirzījis mērķi kopā ar skolotājiem un nodarbību vadītājiem meklēt un aktualizēt galvenās izglītības attīstības tendences 21. gadsimta zināšanu, prasmju un attieksmju kontekstā. Jau pirms pieciem gadiem Eiropas Savienības valstis ir vienojušās, ka izglītībā cilvēks ir jāiesaista visu mūžu un tai jābūt virzītai uz astoņu kompetenču apguvi. Tātad – saziņa dzimtajā valodā, svešvalodās, kompetence strādāt ar informāciju tehnoloģijām, pamatprasmes pētniecībā, matemātiskās zināšanas, pašiniciatīva un uzņēmējdarbība, sociālās un pilsoniskās prasmes, spēja mācīties, kā arī kultūras izpratne un izpausme. Piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Izglītības departaments izveidojis atbalsta organizāciju „Partnerība 21. gadsimta prasmēm” (Partnership for 21 st Century Skills), kas jau astoņus gadus īsteno savu misiju veidot sadarbību starp izglītību, uzņēmējdarbību, sabiedrību un valdību. Viņuprāt, 21. gadsimta prasmes ietver informācijas tehnoloģiju, mediju un komunikācijas prasmes, kritisko domāšanu, problēmu risināšanu, sadarbības prasmes, uzņēmējspējas, globālo apzināšanos, pilsoniskas sabiedrības prasmes, radošumu un inovācijas, sociālās un starpkultūras prasmes, kā arī līderību un atbildību.

Kā praktiski integrēt mācību procesā 21. gs. prasmes?

Metodisko dienu apmeklētāja Linda Saukuma, Rīgas Imantas vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā 5.–12. klasēm, atzīst, ka pagaidām skolotājiem ir par maz informācijas, kā praktiski 21. gadsimta prasmes integrēt mācībās. „Lai arī skolotāja arsenālā ir tik daudz un dažādas mācību metodes un materiāli, es apzinos, ka bērna potenciālu tās tik un tā pagaidām neatver.”
RIIMC metodiskā darba vadības galvenā speciāliste Inga Kacare piekrīt, ka daļai Rīgas pedagogu teorētiski ir skaidras izglītības attīstības tendences un prasmes, kas jāapgūst, „taču visbiežāk, tieši tradicionālās domāšanas vadīti, skolotāji nespēj iedzīvināt savas zināšanas praksē”. „Vispirms jau jebkuru pārmaiņu sākums ir darbs ar sevi, tā ir milzīga piepūle, kas jāveic. Un te nevarētu spekulēt ar skolotāja vecumu, domājot, ka gados vecākie pedagogi pret izmaiņām ir kategoriskāki. Tā nebūt nav.” I. Kacare arī atzīst, ka, vērojot skolu kolektīvu darbu, redzama sadrumstalotība. „Pie skolotāja nav nemaz tik viegli piekļūt, jo sadarbība, piemēram, mūsu centra konsultatīvajām komisijām ar rajonu metodiskajām apvienībām, arī nav efektīva. Taču mēs, tāpat kā visi, mācāmies mainīties.” Lai arī pārmaiņas vienmēr tiek uzņemtas ar pretestību, dažiem kolektīviem dabiskā kārtā šīs pārmaiņas tomēr notiek. Par to liecina jaunā RIIMC iniciatīva – aicinājums izstrādāt konkrētu skolu kolektīviem tieši viņu kopdarbības izaugsmi veicinošu profesionālās pilnveides kursu programmas. RIIMC Profesionālās pilnveides nodaļas vadītāja Daina Kupča informē, ka pagaidām atsaukušās apmēram 20 skolas. „Tas, mūsuprāt, ir labs rādītājs. Turklāt te nebūt nav tā, ka direktors nosaka, ko pedagogu kolektīvs mācīsies. Es domāju, ka šeit vērojams tiešām pozitīvs piemērs, kā kolektīvs izveidojies par domubiedru grupu ar kopīgām vērtībām un vēlmi augt.”

Jāmaina ieradumi, lai mainītu personisko efektivitāti

Šoreiz izvēlētā mērķauditorija metodiskajās dienās bija metodisko komisiju vadītāji, kas darīts apzināti. D. Kupča paskaidroja, ka tieši šie cilvēki strādā kolektīvā un varētu visefektīvāk nodot un izskaidrot jaunāko informāciju. Par to, cik svarīgi saprast, kādā kolektīvā katrs strādājam, kādas vērtības skola pārstāv, stāstīja Uldis Pāvuls, kas ikdienā darbojas kompetences attīstības konsultāciju uzņēmumā „Energise”, konsultējot uzņēmumus savas kultūras izkopšanā. Viņš salīdzināja skolas ar bankām, sakot, ka abas ir konservatīvi uzņēmumi. Taču pats svarīgākais ir vadībai saprast savu vērtību kopumu, jo tas nosaka skolas kultūru. U. Pāvuls uzsvēra, ka radošuma attīstīšanai skolā vajadzīga attiecīga skolas kultūra. „Pareiza organizācija pievelk cilvēkus ar tādām pašām vērtībām, kādas ir jau skolā. Kultūra ir magnēts.” Papētot skolu mājas lapas, tostarp skolas aktivitāšu bilžu galerijas, U. Pāvuls secināja, ka vairumam skolu tās ne ar ko neatšķiras, tāpēc norādīja, ka pagaidām skolas vadības attieksmi, kas balstītos īpašās vērtībās, nevar manīt. „Uzņēmējiem, piemēram, šādas mājas lapas būtu kauns publicēt, jo tās parāda, ka nenotiek rūpes par uzņēmuma vidi. Vide parāda, kas ir un kas nav svarīgi uzņēmumā.” Tāpat viņš norādīja, ka uzņēmēji vienmēr sava uzņēmuma veiksmi mēra divos aspektos – uzņēmuma produktivitāte un darbinieka personiskā efektivitāte. U. Pāvuls ieteica savu efektivitāti mērīt jebkuram cilvēkam. „Jo radošāka personība, jo augstāka personiskā efektivitāte – viņš vairāk var dot kolektīvam un pats sev. Personiskā efektivitāte un atbilstoša vide skolā ir atslēga veiksmīgai tās darbībai. Turklāt savu personisko efektivitāti katrs var mainīt, attiecīgi mainot savus ieradumus, kas traucē būt tādiem, kādus paši sevi vēlamies redzēt.”
U. Pāvuls raksturoja piecus posmus, kurus katrs cilvēks savā dzīvē iziet, pirms tas var radoši atļauties strādāt kolektīvā. Viņš paskaidroja, ka mūsdienu darba tirgū cilvēkus pieņem darbā, ņemot vērā kopējās vērtības, jo tās ļaus kopā radīt līdzīgi domājošiem vajadzīgo. Uzņēmumu kultūras eksperts norādīja, ka cilvēki vispirms ir individuālisti: tā ir pirmā fāze, kuru visi iziet. „Dzīve ir nožēlojama, un neviens neko nesaprot – raksturīgākā šādi domājošo cilvēku frāze,” paskaidro U. Pāvuls. Nākamais cikls ir laiks, kad cilvēks uzskata, ka viņam dzīvē neveicas, un darbinieks uzņemas tikai tik lielu atbildību, lai viņu neatlaistu. Tāpēc, tāpat kā daudziem uzņēmumiem, arī skolām vajadzētu ieviest darbinieku iesaistīšanās indeksu. „To mēra uzņēmumi jau labu laiku, arī skolas to varētu darīt, veidojot kolektīvu. Turklāt tas nav grūti izdarāms. Kritēriji, ko vērtē, ir novērošana – vai cilvēks par skolu runā labu, vai vēlas šeit strādāt ilglaicīgi, grib darīt vairāk, nekā prasa un tā tālāk.” Viņš arī piezīmēja, ka lielākoties kolēģi kolēģus provocē uz gaušanos par slikto dzīvi, tādējādi skolas kultūru „apēdot jau pie brokastu kafijas”. Posmā, kad uzņēmuma iekšienē darbinieki dzīvo ar pārliecību „es esmu lielisks, bet tu nē”, neveidojas sadarbība, taču, kā norādīja U. Pāvuls, šajā stadijā dzīvo 50% uzņēmumu. „Varbūt arī skolām vēl nav skaidrs, kas ir efektīva sadarbība? Tad vēl ir jāpadzīvo šajā etapā, savādāk izaugsme nav iespējama.” Ja, piemēram, skolotājs, runājot par savu darbavietu, saka „mūsu skola”, tad eksperts paskaidro, ka šajā kolektīvā cilvēki dzīvo jau pēc kopīgām vērtībām. „Šajā etapā dzīvojot, vadībai ir jāpaceļ izaicinājumu līmenis, jāīsteno kāds projekts, kur darbinieki varētu saņemt patiesu atziņu, ka šo konkrēto mērķi var sasniegt, tikai strādājot visiem kopā.” Pēdējais cikls ir laiks, kad darbinieks saka: „Dzīve ir lieliska!” „Te noris sinerģija, jo radošajās ciltīs nepastāv individuālais darbs. Visas lietas tiek veidotas kopā.” U. Pāvuls, stāstot par savu pieredzi, piemin uzņēmumu metodes, kā sekmēt katra indivīda motivāciju, veidojot iekšējo vidi. „Viena no izplatītākajām metodēm ir projektu īstenošana, kuros iesaistās darbinieki brīvprātīgi, turklāt darot darbu, kas nav saistīts ar tiešo darbu. Vadītājs ļauj darbiniekiem sasniegt mērķi tā, kā to viņi redz. Tas ļauj katram darbiniekam meklēt savu iekšējo motivāciju piedalīties un nenoliedzami ir orientēts uz personības izaugsmi.”

Aktuāla prasme – informācijpratība

Par motivāciju skolēnam iesaistīties mācību darbā bieži vien tiek minētas informāciju tehnoloģijas. Tās ir arī skolotāju izaicinājums šodien. Vismaz tehniski tās vajadzētu apgūt tikpat labi kā skolēniem. Anita Jonasta, Natālijas Draudziņas ģimnāzijas vācu valodas skolotāja, valodu metodiskās komisijas vadītāja, apstiprināja, ka pašlaik viena no svarīgākajām prasmēm ir informāciju tehnoloģiju apgūšana. „Tās nenoliedzami ir ikdienas aktualitāte un viena no aktuālākajām prasmēm skolotājiem. IT iespējas ir viena no motivācijām atraisīt arī pedagogiem savu radošumu.” Kristīne Deksne no Latvijas Nacionālās bibliotēkas pedagogiem piedāvāja informācijpratības posmu analīzi, tostarp globālā tīmekļa piedāvāto iespēju iekļaušanu mācību procesā. „Manuprāt, līdz ar informācijpratības uzlabošanu skolotājs var iesaistīt daudzas citas savas zināšanas priekšmetā un tādējādi arī vairāk ieinteresēt savā mācību priekšmetā. Pēc nodarbības redzēju, ka par to skolotāji domā un to daudz apzinājuši jau tagad. Varbūt vēl vajag izprast, kā un kāpēc nepieciešama starpdisciplināra pieeja priekšmetu mācīšanā. Manuprāt, informātikas skolotājiem varētu izveidoties laba sadarbība ar jebkuru cita priekšmeta skolotāju, jo kopā var radīt daudz praktisku uzdevumu skolēniem. Piemēram, literatūras stundās iemācīties veidot blogu un no www.periodikas.lv avotiem apkopot un uzrakstīt tematisku rakstu par kādu no latviešu rakstniekiem.” Stāstot par to, kā skola izskatās skolēnu acīm, K. Deksne apstiprināja, ka, arī radot par skolu pirmo iespaidu, kas bieži vien ir mājas lapa, vajadzētu padomāt par mērķauditoriju. „Piemēram, mājas lapu saturs jāveido skolēnam uztveramāks, nevajadzētu aizrauties ar skolas vēstures garu faktoloģisku aprakstu. Jāizvēlas neformālāka valoda, nevajadzētu baidīties no attēliem, fotogrāfijām, video materiāliem. Noteikti jābūt iespējai uzdot jautājumu caur mājas lapu un iespējai atbildi neilgā laikā arī saņemt, jo tas ir viens no ātrākajiem un efektīvākajiem komunikācijas veidiem mūsdienās. Noteikti jāiekļauj košāki vizuālie dizaina akcenti. Būtu labi, ja mājas lapās būtu uzstādīta RSS plūsma, kas ļauj mājas lapā uzrādīties informācijai arī no citām platformām internetā.”
Fakts, ka skolēni un studenti kā vienu no visbiežāk izmantotajiem medijiem lieto internetu, ir nenoliedzams. Anda Rožkalne, lektore Rīgas Stradiņa universitātē, to pamatoja ar vairākiem pētījumiem. Turklāt tieši blogu rakstīšana ir izplatīta jauniešu vidū atšķirībā no pārējās sabiedrības. Viņa arī uzsvēra, ka jaunieši savus paradumus mediju lietošanā pārņem no vecākiem, vakaros skatoties seriālus un šovus, savukārt no rīta automātiski ieslēdzot radio vai televīziju, taču avīzes lasot tikai bibliotēkā vai darba vietās, kā to dara studenti. Turklāt pārsvarā mediji tiek lietoti izklaides un stresa remdēšanai. „Jāuzsver, ka jauni cilvēki sociālos tīklus izvēlas sava zīmola veidošanai. Viņi veido savu profilu kā reklāmu, taču problēma pastāv tajā, ka profilā publicētā informācija nav īsti patiesa.” Un te arī parādās mediju lietojuma pedagoģiskais potenciāls – lai arī pasaulē ir daudz dažādu tehnoloģiju, skolēnu un jauniešu vidū populāras ir tikai dažas, turklāt mediju saturs tiek lietots vienveidīgs, atbilstoši savām interesēm, tādējādi ir maza dažādu viedokļu pieejamība. A. Rožkalne atgādināja, ka ir svarīgi ar skolēniem runāt par medija vēstījuma mērķi, jo vēstījumam ir stipra psiholoģiska ietekme. „Medijs veido uzvedības modeļus un vērtības. Latvijā mediju atbildība pret sabiedrību ir diezgan vāja, drīzāk atbildība manāma pret medija īpašnieku. Mums ir maza valsts ar vāju pilsonisko atbildību un spēcīgiem medijiem, tāpēc jauniešos jāveido kritiskā uztvere. Pieredze liecina, ka bērni, skolēni un jaunieši tic reklāmām un mediju informācijai. Un tikai pieredze ļauj analizēt šo informāciju.” A. Rožkalnes veiktais pētījums par studentu mediju lietojuma paradumiem atklāja, ka jaunieši vecumā no 19 līdz 25 gadiem lielākoties uzticas interneta vēstījumiem (43%), mazliet mazāk televīzijai. Internetu visbiežāk jaunieši lieto pa dienu un naktī.

Skolotājus interesē pilsoniskās izglītības teorija

Taču skolēnus var apvienot ne tikai domubiedru grupās internetā. Viena no 21. gadsimta prasmēm, kā zināms, ir arī sociālās un pilsoniskās prasmes. Tukuma 2. pamatskolas vēstures skolotāja Aija Miezīte atzīst, ka pilsoniskuma audzināšana, atbildība un piederība savai valstij tiek veidota un jāveido katrā mācību stundā. Taču to var izdarīt tikai un vienīgi ar paša pedagoga personisko attieksmi. Visu nodarbību vadītāju spriedumos par 21. gadsimta prasmēm caurvijas nepieciešamība kritiski domāt. Šo prasmi var attīstīt arī vēstures stundās. A. Miezīte mudināja skolotājus mācīties pozitīvi kritiski vērtēt. „Runājot ar skolotājiem, redzu, ka viņiem pilsoniskās izglītības teorija interesē. Cilvēkiem interesē praktiski, kā protestēt, bet vienlaikus būt demokrātiskam?” A. Miezīte stāstīja par tradīciju katros svētkos īstenot piecu minūšu garu radiopauzi, kurā skolotāja stāsta šīs dienas vēsturisko pamatojumu. Šī tradīcija ir pozitīvs piemērs pilsoniskuma veidošanai skolā. „Protams, pilsoniskuma jēdziena skaidrošana Latvijas politikas kontekstā bieži vien ir ļoti grūta. Īpaši to ģimeņu bērniem, kuru vecāki šobrīd strādā ārpus Latvijas. Šajās situācijās vienmēr tiek vainota valsts. Tāpēc skolēni jāmāca kritiski domāt – nevis ar apvainojumiem, bet kā cilvēkam, kas ir šīs politikas sastāvdaļa. Skolēnu attieksme attīstās augot, tāpēc tā jākopj un jauniešiem pilsoniskums ir jāmācās, jo viņi būs tie, kas veidos valsts politiku nākotnē,” skaidro A. Miezīte, atgādinot, ka pilsoniskums jāattīsta tā, „lai katrs skolēns saprastu, ka viņš var mainīt situāciju, viņš ir aktīvs iedzīvotājs, nevis malā stāvētājs”.

Skolotājs var būt uzņēmējs!

Būt aktīviem pedagogus aicināja arī Ieva Kalve no Biznesa augstskolas „Turība”, uzsverot, ka tikai ar paša pārliecību var attīstīt uzņēmējspējas un radošumu jauniešos. „Mans mērķis ir motivēt skolotājus saprast, ka bizness nav slikts un to darīt var arī viņi.” I. Kalve mudināja skolās biznesu saistīt ar ētiku, paskaidrojot, ka tur, kur ir nauda un peļņa, sākas sadursme ar ētiku, ko katrs izjūt ļoti spilgti un personiski. „Un varbūt vajadzētu sākt ar to, ka „nauda” un „peļņa” nav slikti vārdi. Es saprotu, ka aplamais priekšstats ir veidojies no 90. gadiem, taču šis laiks sen ir beidzies.” Viņa arī ieteica nebaidīties no atbildības pašiem pieņemt lēmumu un par to būt atbildīgiem visu priekšā. Apjaušot, ka visi resursi ir cilvēkā un nav tāda ārējā ienaidnieka, skolotājiem vajadzētu uzdrošināties noticēt, ka bizness var būt bauda un labums visiem. „Ja skolotājs motivēsies, noticēs vai pats uzdrīkstēsies būt darba devējs, tad skolēniem būs ļoti viegli noticēt, ka uzņēmējspējas ir atkarīgas tikai no paša skolēna. Vienkārši nevajag baidīties pateikt, ka jebkurš bizness ir ar mērķi pelnīt un tas ir normāli!” Runājot par nodokļu sistēmu, I. Kalve apstiprināja, ka, protams, izdevīgāk uzņēmējam tos ir nemaksāt un tieši nodokļi ir tie, kas mudina vai bremzē biznesa uzsākšanu, taču viņa mudināja atkal atbildēt katram pašam uz jautājumu, vai es uzņemos atbildību par savu lēmumu maksāt/nemaksāt nodokļus. Šobrīd pastāvošais mikrouzņēmēju nodoklis 9% ļauj nopelnīt vairāk uzņēmējam un mazāk atdot valstij. Domājot, vai pensija vecumdienām arī sanāks, I. Kalve secina – katrai paaudzei būs aizvien mazāka pensija. „Patiesībā, rēķinoties ar realitāti, jauniešiem, nonākot līdz pensijas vecumam, vispār pensijas nebūs. Arī mūsu vidējam pedagogam skolā pensija nebūs pietiekama. Tāpēc nekas cits neatliek, kā katram pašam domāt par saviem uzkrājumiem. Un jo ātrāk, jo labāk!”

Kopumā metodiskās dienas apmeklēja 206 pedagogi. Nodarbību dalībnieki varēja dzirdēt dažādu nozaru speciālistu skaidrojumus un uzzināt par izpratnēm 21. gadsimta prasmju integrēšanai skolai. Dažādu augstskolu profesori un nozaru praktiķi runāja arī par radošuma un inovāciju nozīmi cilvēku dzīvēs, par efektīvas sadarbības veidošanu, problēmu risināšanas prasmēm, bilingvālās izglītības iespējām daudzkultūru klasēs, kritiskās domāšanas metodiku un citām prasmēm. Metodisko dienu apmeklētājiem bija iespēja uzzināt arī par 3D tāfeles iespējām un dažādiem digitālajiem mācību materiāliem.

VIEDOKĻI

Linda Saukuma, Rīgas Imantas vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā 5.–12. klasēm:
„Mūsu skolā metodiskais darbs līdz šim tiek organizēts pa mācību priekšmetiem, taču jau tagad, sanākot kopā, redzam, ka bērni domā citādāk, nekā mēs plānojam savu darbu. Un šobrīd mēs saprotam, ka patiesībā mums ir par maz informācijas, kā šīs 21. gadsimta prasmes integrēt mācību procesā. Lai arī ir tik daudz dažādas jaunas mācību metodes, bērna potenciālu tās tik un tā, kā jūtam, neatver. Protams, daudzas no prasmēm jau attīstās bērnos, piemēram, sadarbība caur grupu darbu un projektiem. Līdz ar informācijas laikmetu jūtam, ka skolēnos jāattīsta dzimtās valodas prasmes, jo skolēni datoru valodas dēļ savu domu izklāsta caur raustītām frāzēm. Atceroties Ulda Pāvula lekciju, jāatzīst, ka mums jāattīsta arī kolektīvisms. Pagaidām esam individualitātes un izpildām rīkojumus. Taču šajās pašās metodiskajās komisijās saprotam, ka nepieciešama arī vienotība vērtību līmenī.”

Gaļina Skleinova, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas krievu valodas un literatūras skolotāja, valodu metodiskās komisijas vadītāja:
„Es domāju, ka šobrīd visaktuālākās ir informāciju tehnoloģijas, ar tām arī pastiprināti strādājam un papildinām savas zināšanas un tehnoloģiju iespējas. Arī krievu valodā strādājot, esmu sapratusi, ka caur interaktīvo tāfeli un iespējām tiešsaistē pieslēgties internetam skolēnam ir interesantāk apgūt stundu vielu. Ja runājam par sadarbību pašu pedagogu vidū, varu droši teikt, ka tā notiek. Savstarpēji mēs sadarbojamies tikai valodu komisijās un par galveno mērķi aizvien uzturam pārliecību skolēniem nebaidīties sazināties dažādās valodās, neveidot skolēnos barjeru runāt.”

Anita Jonasta, Natālijas Draudziņas ģimnāzija, vācu valodas skolotāja, valodu metodiskās komisijas vadītāja:
„„Treknajos gados” bija komisijas katrā priekšmetā. Tagad ir tikai četras komisijas. Šobrīd mūsu prioritāte prasmēs ir tehnoloģijas. Tā kā resursu trūkuma dēļ to nav, tad stundas vadām atraktīvāk. Mums ir stundas ārpus klases. Izmantojam e-twinningu, iespējas vadīt mācību stundas Gētes institūta bibliotēkā, aicinām sadarboties ar mums arī studentus no Vācijas. Šādi sadarbības veidi aizvien vairāk parādās skolās. Mēs labprāt dalāmies ar kolēģiem savā pieredzē, apmeklējam viens otra mācību stundas, jo tā rodam jaunas idejas, ierosmes tālākai izaugsmei. Mums ir arī laba tālākizglītība. Es, piemēram, esmu ieguvusi maģistra grādu Vācijā, taču savas zināšanas, iespējams, ierobežo izpaust resursu trūkums izglītības iestādēs un kontrole arī no normatīvo aktu puses.”

Vita Pļaviņa,

laikraksts „Izglītība un Kultūra”